Profesionāļi skeptiski attiecībā uz ES pārlieku lielo paļaušanos uz “zaļo” ūdeņradi

“Zaļais” ūdeņradis, ko elektrolīzes ceļā ražo no saules un vēja stacijās iegūtas elektrības, pēdējā pusgada laikā nemainīgi atrodas Eiropas enerģētikas nākotnes diskusijas degpunktā. Ar to saistītas ļoti lielas un, iespējams, pat pārlieku optimistiskas cerības: šādu secinājumu pēc iepazīšanās ar Eiropas Savienības (ES) ūdeņraža stratēģijas projektu pauda enerģētikas un smagās rūpniecības nozares profesionāļi.

Tikai 0,1%

Korporatīvā alianse, kas apvieno lielākos Eiropas naftas, dabasgāzes, tērauda un keramikas nozaru uzņēmumus, norādīja, ka izteiktais “zaļā” ūdeņraža lobijs jaunajā stratēģijā nav līdz galam pamatots, jo enerģijas pāreja vismaz vidējā perspektīvā nav iedomājama bez “zilā” ūdeņraža, kas nāk no tādiem avotiem kā dabasgāze. Saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras datiem gandrīz visu ūdeņradi pasaulē – ap 70 miljoniem tonnu gadā, šobrīd iegūst no fosilā kurināmā – galvenokārt no dabasgāzes (76%) un akmeņoglēm (23%).

Vēstulē Eiropas Komisijai alianse, kurā darbojas tādi Eiropas un globālie naftas un dabasgāzes smagsvari kā Norvēģijas “Equinor”, Itālijas “ENI” un ASV “ExxonMobil”, uzsver, ka pašreizējā ES “zaļā” ūdeņraža definīcija ir pārāk šaura un tā būtu jāpaplašina, ietverot tehnoloģiskās neitralitātes principu. Bez tam, prognozējot ūdeņraža enerģētikas nākotnes perspektīvas, jāsaprot, cik lielā mērā tās atbilst pašreizējai situācijai. Lai arī “zaļajam” ūdeņradim arvien skaļāk pareģo ātru attīstību un spožu nākotni, realitātē tas veido tikai ap 0,1% no visas pasaules ūdeņraža ražošanas. Un, tā kā pasaulē, nerunājot nemaz par ES valstīm, “zaļā” ūdeņraža ražošanas apjomu pieauguma “izrāvieni” līdz šim nav bijuši vērojami, ekspertuprāt, ES nebūtu ieteicams visus centienus koncentrēt tikai uz šīs nelielās ūdeņraža resursu tirgus daļas mākslīgu “audzēšanu”.

Vajag vairāk elektrības nekā ES saražo gadā

Vēstules autori tajā pašā laikā pauž atbalstu “zaļā”, no atjaunojamās elektrības ražotā, ūdeņraža īpatsvara pieaugumam Eiropā un pasaulē, lai 2050. gadā tas kļūtu par nozīmīgu globālā ūdeņraža tirgus daļu. Tomēr ar šo ūdeņradi vien nepietiks, lai nākamajā desmitgadē izveidotu pilnvērtīgu vismaz reģionālu ūdeņraža komerciālo tirgu. Alianses biedri – lielākie Eiropas ūdeņraža patērētāji no tērauda un keramikas nozaru uzņēmumu vidus, atbalsta tādu ūdeņraža ražošanu, kas ietver visus “zaļā” un “zilā” ūdeņraža ražošanas veidus, ieskaitot elektrolīzi, metāna pirolīzi un dabasgāzes pārveidi apvienojumā ar oglekļa uztveršanu un uzglabāšanu.

Objektīvā izpratnē tuvākās desmitgades “zaļā” ūdeņraža izredzes attiecībā pret citiem ūdeņraža veidiem jāvērtē piesardzīgi, jo, lai elektrolīzē saražotais ūdeņradis aizstātu visus citus šobrīd pasaulē un Eiropā izmantotos ūdeņraža veidus, ik gadu būtu nepieciešamas papildus vismaz 3600 TWh “zaļās” elektrības jeb vairāk nekā ES spēj saražot no visiem avotiem gada laikā.

Baltijas valstis un arī Latvija vēl pavisam nesen neizskatīja iespēju uzsākt “zaļā” ūdeņraža ražošanu nedz pilotu projektos, nedz industriālā mērogā, jo tam mūsu reģionā trūkst kā izejvielu – uzstādīto atjaunojamo energoresursu jaudu, tā arī tehnoloģiskās bāzes. Tomēr pavisam nesen Igaunijas ekonomikas un infrastruktūras ministrija nāca klajā ar paziņojumu, ka tuvākajos gados mūsu ziemeļu kaimiņi varētu realizēt savu pirmo “zaļā” ūdeņraža ražošanas pilota projektu, kura mērķis – nodrošināt enerģētikas nozaru sinerģiju un likt pamatu iespējamai komerciālai ūdeņraža ražošanai nākotnē. Iepirkumu šī projekta ietvaros plānots izsludināt nākamgad, un tam, bez iespējamās ES fondu atbalsta piesaistes, tiks sniegts arī valsts atbalsts.

Enerģētikas aktualitātes ir GASO veidota rakstu sērija par enerģētikas aktualitātēm Latvijā, Baltijā un visā Eiropā.