ES valstīs varētu ieviest minimālo ēku energoefektivitātes prasību slieksni

Ne tikai no plašākas “zaļās” enerģijas izmantošanas elektrības ražošanai un transportam, bet arī enerģijas taupīšanas ēkās ir atkarīgs tas, vai Eiropas Savienība (ES) līdz 2030. gadam spēs sasniegt savus ambiciozos ekonomikas “zaļināšanas” mērķus. Ēkas šobrīd patērē apmēram 36% no visas ES nepieciešamās enerģijas, un ļoti daudzas no tām ir sliktā tehniskā stāvoklī. To var uzlabot var tikai energoefektīva renovācija.

Ēku renovācija – pārāk kūtra un neefektīva

Līdz 2030. gadam visu ES ēku energoefektivitātes līmenim būtu jāpaaugstinās par 60%, un ik gadus renovēto ēku skaitam būtu jāsasniedz ap 7-9% no pašreizējā apjoma. Diemžēl šobrīd ES dalībvalstīs ik gadu tiek renovēts tikai 1% no visām ēkām, kam šāda renovācija nepieciešama. Turklāt vairumā gadījumu renovācijas projektu rezultātā sasniegtais enerģijas ietaupījums ir mazāks nekā sākotnēji plānots, sasniedzot tikai apmēram 9% dzīvojamo un ap 16% komerciālo un sabiedrisko ēku sektorā.

Tas, ka projektos ieguldītais finansējums nespēj nodrošināt gaidīto enerģijas ietaupījuma efektu, ES likumdevējus vedina aizdomāties par nepieciešamību dalībvalstīs ieviest minimālo ēku energoefektivitātes prasību slieksni.

Cik liels varētu būt obligātais ietaupījums?

Par to, cik augsts vai zems varētu būt minimālais ēku energoefektivitātes prasību slieksnis, pagaidām ir pāragri spriest, tas varētu būt sasaistīts ar tā dēvēto “dziļo renovāciju” - ēku kompleksu modernizāciju, ne tikai nosiltinot tās un nomainot logus un durvis, bet kapitāli remontējot apkures, ventilācijas, apgaismojuma un ūdensapgādes sistēmas.

Pašreiz no visiem ES ēku energoefektivitātes projektiem tikai 0,2 līdz 0,3% ir “dziļās renovācijas” projekti, kuru rezultātā enerģijas ietaupījums ēkā pārsniedz 50%. Tādējādi eksperti lēš, ka minimālais slieksnis, rēķinot enerģijas patēriņu uz vienu ēkas platības kvadrātmetru gadā, varētu būt ap 70-75 kilovatstundas (kWh). Šobrīd nerenovētas ēkas ik gadu uz vienu kvadrātmetru tērē no 150-250 kWh enerģijas.

Nīderlandes piemērs

Viena no retajām ES dalībvalstīm, kur slieksnis noteikts jau pirms vairākiem gadiem, ir Nīderlande. Tā visiem šīs valsts sociālajiem mājokļiem līdz 2020. gadam bija jāsaņem B kategorijas energoefektivitātes sertifikāts (50-70 kWh uz kvadrātmetru gadā). Savukārt līdz 2023. gada 1. janvārim visām biroju ēkām obligāti jāiegūst A kategorijas energoefektivitātes sertifikāts (50 un mazāk kWh uz kvadrātmetru gadā).

Rīgas situācija

Savukārt Latvijai, lai izpildītu ES ēku energoefektivitātes mērķus, vēl ir tāls ceļš ejams. Kopā kopš 2016. gada valstī realizēti vien 508 renovācijas projekti, 146 no tiem Kurzemes, 74 – Vidzemes, 55 – Zemgales un 18 – Latgales plānošanas reģionā,, Rīgā noslēgti vai realizācijas procesā ir mazliet vairāk par 200 renovācijas projektiem.

Taču, lai sasniegtu ES mērķus, tikai Rīgā vien laika periodā līdz 2030. gadam ik gadu būtu jārenovē ne mazāk kā 200 ēku. Lielāko daļu no tām sastāda visai sliktā stāvoklī esošs daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku fonds. Diemžēl par to, vai šāda "maksimuma programma" vispār var īstenoties, pagaidām ir grūti spriest. Optimismu īpaši neraisa aizvadīto gadu statistika – fakts, ka no 2006. līdz 2020. gadam Rīgā energoefektīva renovācija skārusi tikai mazliet vairāk nekā 100 daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku.

Enerģētikas aktualitātes ir GASO veidota rakstu sērija par enerģētikas aktualitātēm Latvijā, Baltijā un visā Eiropā.