Polija pārredzamā nākotnē neatteiksies no akmeņoglēm enerģētikā

Kamēr vairums Eiropas Savienības (ES) valstu plāno izbeigt akmeņogļu izmantošanu elektrības un siltuma ražošanai nākamajos divdesmit gados, Polijas nostāja šajā jautājumā ir kardināli atšķirīga. Polija tuvākajos gados ne tikai neplāno slēgt kādu no savām galvenajām akmeņogļu elektrostacijām (daudzas no tām ir arī lielākās Eiropā), bet oficiālā līmenī nav gatava pat nerunā par šī visai “netīrā” kurināmā izmantošanas ierobežošanu.

Tieši pretēji, šajā valstī pēdējos piecos gados aktīvi norit akmeņogļu elektrostaciju modernizācijas un būvniecības darbi: tā, piemēram, 2017. gada decembra beigās Eiropas trešajā lielākajā akmeņogļu stacijā, kas atrodas Polijas pilsētiņā Kozincē, energokompānija "Enea" atklāja Eiropā lielāko akmeņogļu sadedzināšanas iekārtu (energobloku). Šīs iekārtas jauda patiešām ir milzīga, jo sasniedz 1075 megavatus (MW), jeb vairāk nekā 2,5 pārsniedz Rīgas TEC-2 jaudu. Jau pirms jaunā bloka atklāšanas Kozenices stacijā darbojās desmit energobloki, ar kopīgo jaudu ap 3000MW.

Kozinces elektrostacijas jaunās iekārtas būvniecība bija ne tikai vērienīgs, bet arī ļoti dārgs projekts, kura realizācija poļiem izmaksājusi ap 1,5 miljardus eiro.

Stacija izlieto ap 3 miljoniem tonnu akmeņogļu gadā, kas galvenokārt ir vietējās izcelsmes kurināmais un nāk no Bogdankas raktuvēm Polijas dienvidos.

Līdz 80% elektrības Polijā tiek saražoti, izmantojot akmeņogles, un Belhatovā, netālu no Lodzas, atrodas Eiropas lielākā akmeņogļu elektrostacija, kas ir arī viena no lielākajām šāda tipa elektrostacijām pasaulē. Turklāt, šīs stacija ir atbildīga par desmito daļu no visa Polijas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijām.

Ogļrūpniecība ir ļoti nozīmīgs Polijas tautsaimniecības sektors, kurā nodarbināti apmēram 100 000 strādājošo. Tas nozīmē, ka akmeņogļu izmantošanas apjomu samazināšanās varētu radīt ne tikai ekonomisku saspīlējumu, bet arī izsaukt sociālu krīzi vairākos Polijas rajonos. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka valsts ogļračiem vajadzētu steidzami meklēt citas darba iespējas vai apgūt jaunu profesiju. Tieši pretēji – tuvākajā laikā Polija ir apņēmusies tālāk atbalstīt pašmāju akmeņogļu ieguves paplašināšanu, kas, kā uzskata politiķi, paaugstinās valsts enerģētikas drošības un neatkarības līmeni.

2019.gada rudens Polijas ogļrūpniecībā iezīmīgs ar ļoti būtisku, tomēr ne visu uzskatā svinību un sajūsmas vērtu pasākumu: septembra beigās valstī tika atklāta pirmā jaunā akmeņogļu ieguves šahta 25 gadu laikā (kopš 1994.gada). Šahta, kurai dots nosaukums Bzie-Debina, atrodas Polijas dienvidos netālu no Jastrzebie Zdrojes pilsētas, un paredzams, ka ar pilnu jaudu tā sāks strādāt 2025.gadā. Šajā šahtā varēs iegūt kopumā ap 180 miljoniem tonnu akmeņogļu, kas tiks novirzītas gan elektrības ražošanai, gan metāla rūpniecībai.

Šahtas būvnieki, kopmānija “JSW”, paziņojuši, ka līdz 2030.gadam šajā objektā tiks ieguldīti apmēram 3 miljardi zlotu (ap 684 miljoniem eiro), no tiem 900 miljoni zlotu (ap 205 miljoniem eiro) ir investīcijas laika periodam no 2019.-2022.gadam. Pagaidām šahtā nodarbināti vien 300 ogļrači, bet laika periodā līdz 2022.gadam to skaits pieaugs līdz 2000 un vairāk.

Bzie-Debinas šahtas akmeņogļu pietiktu Kozinces stacijas darbināšanai 60 gadus.

Lai arī ES institūcijas un vides aktīvisti asi kritizē Polijas apņemšanos turpināt akmeņogļu ieguvi un izmantošanu enerģijas ražošanai, paši poļi pret to ir noskaņoti labvēlīgi, jo liela daļa sabiedrības uzskata, ka vietējo kurināmā veidu izmantošana – vienalga, vai tās būtu akmeņogles, koksne, salmi vai sadzīves atkritumi, ir solis pretī valsts enerģētikas neatkarībai, no kuras atteikties būtu muļķīgi un tuvredzīgi. Turklāt, poļi arī atgādina, ka viņu valsts nebūt nav vienīgā, kas šobrīd paļaujas uz akmeņoglēm elektrības ražošanā, to darba arī citas ES valstis, un ne visas no tām ir pieņēmušas lēmumus par akmeņogļu elektrostaciju pilnīgu apturēšanu.

ES šobrīd darbojas ap 300 akmeņogļu elektrostacijas ar 738 energoblokiem, un vismaz septiņas no savienības dalībvalstīm ir lielā mērā atkarīgas no akmeņoglēm tieši elektrības ražošanā. Tomēr tikai divas no apvienotās Eiropas „ogļu valstīm” – Polija un Vācija – var tikt patiesi uzskatītas par šī sektora “smagsvariem”. Šajās valstīs atrodas vairāk nekā puse (51%) visu ES akmeņogļu staciju.

Saskaņā ar iniciatīvas „Europe Beyond Coal” 2019.gada datiem, visu apkmeņogļu staciju slēgšanu konkrētā termiņā paziņojušas šādas ES dalībvalstis: Francija (2021.g.), Zviedrija (2022.g.), Īrija, Itālija, Austrija, Lielbritānija (2025.g.), Somija un Nīderlande (2029.g.), Dānija un Portugāle (2030.g.).

Spraigas diskusijas par akmeņogļu enerģētikas likteni norit Ungārijā, Slovākijā un Spānijā.

Par to, vai plānots pārredzamā nākotnē atteikties no akmeņogļu izmantošanas Bulgārijā, Horvātijā, Čehijā, Grieķijā, Polijā un Rumānijā, konkrētu ziņu pagaidām trūkst.

Savukārt Beļģija 2016. gadā kļuva par pirmo ES dalībvalsti, kurā visas akmeņogļu elektrostacijas savu darbu beigušas uz visiem laikiem.

Visbeidzot, Baltijas valstīs akmeņogļu izmantošanas jautājums nav aktuāls, jo Igaunijā, Latvijā un Lietuvā akmeņogles elektrības ražošanai izmantotas netiek.

Enerģētikas aktualitātes ir GASO veidota rakstu sērija par enerģētikas aktualitātēm Latvijā, Baltijā un visā Eiropā.