“Zaļais” amonjaks: vai jauna ēra Eiropas un pasaules enerģētikā?

Ilgtspējīga siltuma, elektrības un transporta degvielu ražošana nav vienīgie Eiropas Savienības valstu enerģētikas “zaļināšanas” mērķi laika periodam līdz 2050. gadam. Maksimāli “zaļa”, pēc enerģētikas politikas veidotāju domām, jāpadara arī to daļu rūpnieciskā ražošana, kur tas ir iespējams. Tajā skaitā enerģijas ietilpīgā mēslojuma ražošana un ķīmiskā rūpniecība, kur masveidā izmanto amonjaku – gāzi ar asu, nepatīkamu smaku un lieliem vidi piesārņojošo izmešu apjomiem.

Amonjaka ražošana Eiropā šodien un rīt

Eiropas eksperti ir vienisprātis, ka amonjaka iegūšanas procesā rodas ļoti liels oglekļa dioksīda izmešu daudzums un labākais veids, kā tos samazināt ilgtermiņā, ir “zaļā” ūdeņraža izmantošana amonjaka ražošanā. Šobrīd Eiropā amonjaka ražošana galvenokārt balstās uz dabasgāzi kā izejvielu un tvaika metāna reformēšanu (SMR) kā galveno tehnoloģiju, tomēr nākotnē tas varētu mainīties. Dabasgāzes vietu amonjaka ciklam nepieciešamā ūdeņraža ražošanā varētu ieņemt atjaunojamie energoresursi (AER).

Viens no perspektīvākajiem veidiem, kā iegūt “zaļo” amonjaku, ir izmantot ūdeņradi no ūdens elektrolīzes un slāpekli, kas atdalīts no gaisa. Pēc tam ar “zaļās” elektrības starpniecību Hābera ciklā tiek panākta ūdeņraža un slāpekļa reakcija augstā temperatūrā un spiedienā, iegūstot amonjaku.

Transporta tīkls nav jāveido “no nulles”

Visticamāk, ka nākamajās desmitgadēs Eiropa varētu kļūt par lielāko “zaļās” amonjaka tirgus reģionu pasaulē. Vēl vairāk – “zaļā” amonjaka ražošanas sasaiste ar “zaļo” ūdeņradi varētu radīt daudzas jaunas iespējas racionālai enerģijas uzglabāšanai un uzkrāšanai, jo amonjaks var kalpot ne tikai kā rūpnieciskās ražošanas izejviela, bet arī enerģijas akumulācijas un transportēšanas risinājums.

Amonjaks ir viegli uzglabājams šķidrā veidā nelielā, 10-15 atmosfēru spiedienā vai atdzesēts līdz -33°C. Tas padara amonjaku par ideālu AER avotu un ķīmiskās enerģijas krājumu. Bez tam Eiropas un globālais amonjaka transporta tīkls jau ir izveidots, un par tā izveidi “no nulles”, kā ūdeņraža transporta tīkla gadījumā, nav jāuztraucas. Šobrīd pasaulē amonjaks tiek uzglabāts lielās atdzesētās tvertnēs un transportēts gan pa cauruļvadiem un autocisternās, gan ar kuģiem.

Derēs arī jūras transportam

Amonjaka plašā pielietojuma un efektivitātes dēļ tas bieži tiek dēvēts par vienu no transporta enerģētikas nākotnes stūrakmeņiem. Amonjaks var tikt izmantots arī kā transporta degviela un kurināmā elementos elektrības ražošanai, un tā vienīgie blakusprodukti ir ūdens un slāpeklis. Piemēram, jūras transporta nozare varētu kļūt par vienu no amonjaka kā degvielas izmantošanas “pionieriem”, aizstājot mazuta izmantošanu kuģu dzinējos ar amonjaka degvielas šūnām. Šobrīd Eiropas ūdeņos kuģo jau vairāki transporta kuģi, kuros izmantota šī inovatīvā tehnoloģija.

Jauna ēra pasaules un Eiropas enerģētikā

Amonjaks ir derīgs arī kā ūdeņraža uzglabāšanas risinājums, jo ūdeņradi šobrīd ir grūti un dārgi uzglabāt vairumā (nepieciešamas kriogēnas tvertnes vai augstspiediena baloni). Amonjaku ir vieglāk un lētāk uzglabāt un transportēt, un to var viegli “sadalīt” un attīrīt, lai vajadzības gadījumā iegūtu ūdeņraža gāzi. Tas nozīmē, ka ciešā sasaistē ar “zaļo” ūdeņradi “zaļais” amonjaks tiešām varētu iezīmēt jaunu ēru ne tikai pasaules un Eiropas enerģētikā, bet arī tautsaimniecībā kopumā.

Baltijas valstīs un Latvijā par “zaļā” amonjaka ražošanas perspektīvām pagaidām īpaša interese objektīvu iemeslu dēļ netiek izrādīta, jo trūkst resursu un tehnoloģiju, ar kuru starpniecību “zaļais” amonjaks pārredzamā nākotnē varētu tikt ražots, piemēram, tādu slāpekļa mēslojuma ražotņu kā Lietuvas “Achema” vajadzībām.

Enerģētikas aktualitātes ir GASO veidota rakstu sērija par enerģētikas aktualitātēm Latvijā, Baltijā un visā Eiropā.