Zviedrija līdz 2040. gadam plāno pāriet uz 100% AER izmantošanu

Pēc desmit gadiem gandrīz trešdaļai no visas Eiropā patērētās enerģijas jānāk no atjaunojamiem enerģijas avotiem. To paredz Eiropas Savienības enerģijas “zaļināšanas” saistošie mērķi. Lai gan daudzām ES dalībvalstīm šīs apņemšanās izpilde varētu sagādāt problēmas, ir arī tādas valstis, kas par ambiciozā mērķa sasniegšanu neraizējas. Piemēram, Zviedrija ir apņēmusies iet vēl tālāk: līdz 2040. gadam pilnīgi atteikties no fosilās enerģijas un ražot visu nepieciešamo siltumu un elektrību tikai no atjaunojamiem energoresursiem (AER).

Avots: andritz.com

 

Jau tagad – vairāk nekā puse

Jau šobrīd Zviedrija ir viena no ES “zaļās” enerģētikas līderēm, jo vairāk nekā puse – ap 54%, no valstī patērētās enerģijas nāk no atjaunojamiem enerģijas avotiem.

Tomēr šis augstais sasniegums zviedriem nešķiet pietiekams, jo nākamajos divdesmit gados tie ir apņēmušies praktiski visu nepieciešamo elektrību un siltumu ražot tikai un vienīgi no AER. Tas nozīmē, ka galvenais uzsvars elektrības ražošanā un transportā tiks likts uz lieljaudas vēja enerģētiku un enerģijas uzkrāšanu, kā arī “zaļo” ūdeņradi un biometānu. Savukārt siltumapgādē vissvarīgākā būs no vietējiem resursiem – biomasas un sadzīves atkritumiem – nākusī, kā arī industriālos ražošanas procesos pārpalikusī tā dēvētā atgūtā siltumenerģija.

Vēja enerģija pašlaik veido aptuveni 12% (14,8 gigavatus (GW)) no Zviedrijas kopējās enerģijas ražošanas, taču laika posmā līdz 2030. gadam tās īpatsvars valsts elektrības ražošanā varētu pat dubultoties, ja tiks izpildīts plāns nākamajā desmitgadē Zviedrijas piekrastes ūdeņos Baltijas jūrā uzstādīt ap 15 GW kopējās jaudas vēja stacijas.

 

Hidroenerģētika savu nozīmi nezaudēs

Šobrīd nozīmīgākie Zviedrijas “zaļās” elektrības avoti – hidroelektrostacijas (HES), arī nākamajos divdesmit gados savu lomu valsts enerģētikā nezaudēs.

Apmēram 45% jeb ap 65 teravatstundām no visas saražotās elektrības ik gadu nāk tieši no divtūkstoš valstī izvietotajām HES, divi simti no kurām ir tā dēvētās lielās HES ar uzstādīto jaudu 10 megavati un vairāk. Tieši šīm stacijām nākotnē būs izšķiroša nozīme bāzes jaudu ģenerācijas nodrošinājumā un mainīgo lieljaudas vēja elektrostaciju rezervēšanā.

Tomēr arī HES elektrības ražošanai ir savas vājās puses – piemēram, gados, kad nokrišņi ir nepietiekami un ūdens pietece upēs – neliela, tās var nodrošināt krietni mazāku saražotās elektrības daudzumu.

 

Akmeņogļu liktenis – skaidrs, bet kā būs ar atomenerģētiku?

Lai gan formāli akmeņogļu izmantošana siltuma un elektrības ražošanai Zviedrijā jābeidzas 2022. gadā, jau šī gada aprīlī līdz ar “Exergi AB” piederošās Vartaverketas elektrostacijas slēgšanu netālu no Stokholmas beidzās arī akmeņogļu periods Zviedrijas enerģētikā.

Daudz mazāk skaidrības šobrīd ir par Zviedrijas atomenerģētikas likteni. Lai gan tiek uzskatīts, ka tā ir būtisks ekonomikas un enerģētikas “zaļināšanas” faktors, Zviedrijas enerģētikas politikas veidotāji ir apņēmušies visai tuvā nākotnē apturēt visas trīs valsts atomelektrostacijas (AES) – Foršmarkas, Oskarshamnas un Righalas AES. Šobrīd uz AES sektoru attiecas ap 40% no visas Zviedrijā saražotās elektrības, un tās iztrūkumu ātri kompensēt varētu būt grūti.

Vēl nesen tika ziņots par Zviedrijas AES plānoto apturēšanu jau līdz 2036. gadam, tomēr vēlāk to ekspluatācijas periods tika pagarināts līdz 2040. gadam. Tiesa, šobrīd Zviedrijas atomenerģētikas liktenis vēl arvien ir neskaidrs, jo oficiāls politisks lēmums par tās likvidāciju nav pieņemts.

Arī Latvija, esot viena no “zaļākajām” valstīm Eiropā, kas apmēram pusi no elektrības ražo no AER, ir apņēmības pilna sniegt savu artavu vides piesārņojuma mazināšanā. Tomēr mūsu valstī tik ambiciozi mērķi kā atteikšanās no citu energoresursu veidu izmantošanas tuvāko divdesmit gadu laikā objektīvu iemeslu dēļ netiek izvirzīti.


 


Enerģētikas aktualitātes ir GASO veidota rakstu sērija par enerģētikas aktualitātēm Latvijā, Baltijā un visā Eiropā.

Atpakaļ